Ieva Segliņa: Mana dzīve ir teātris!

Ieva jau bērnībā zināja, ka vēlas kļūt par aktrisi. Un, lūk, – ja tu to ļoti vēlies, tas piepildās! Kad Džilindžers piedāvāja spēlēt Lolitu, domāju: Ak, kungs, kāpēc viņš domā, ka es to varēšu? atceras aktrise. Bet režisors nekļūdījās, un nu Ieva Segliņa veiksmīgi spēlē titullomu Dailes teātrī – skandalozajā izrādē Lolita.

Kopš režisors Dž. Dž. Džilindžers uzaicināja tevi tēlot galveno lomu skandalozajā izrādē Lolita, tev ir pievērsta pastiprināta uzmanība. Kā jūties? Esmu apjukusi! Vēl nevaru to visu apjēgt. Godīgi – man nepatīk visas tās lielās runāšanas, kur jāatbild uz jautājumiem, it īpaši ļoti personīgiem. Bet kas jādara – jādara. Tas tagad ir mans pienākums.

– Kad iepazinies ar režisoru?

– Kopš trīs gadu vecuma dziedāju bērnu vokālajā studijā Knīpas un knauķi. Divpadsmit gadu vecumā piedalījos muzikālajā bērnu izrādē Īkstīte, kas tika iestudēta Dailes teātri. Tieši Dž. Dž. Džilindžers bija šā iestudējuma režisors. Viņš mani pamanīja un uzaicināja piedalīties savā izrādē Petras fon Kantas rūgtās asaras.

– Atceries to mirkli, kad Džilindžers uzaicināja spēlēt Lolitu?

– To brīdi atceros ļoti labi. (Ievas acis iemirdzas.) Viņš pienāca pie manis un pavisam mierīgi teica: Gatavojies, tu nākamgad spēlēsi Lolitas lomu! Blakus stāvēja aktieris Gints Grāvelis, kurš to visu apstiprināja, teikdams: Jā, jā, viss būs forši! Biju pilnīgā šokā un nezināju, ko teikt. Bet viņš jau arī negaidīja, ka es kaut ko teikšu. Viņš zināja, ka es neteikšu nē. Biju ļoti apjukusi un baidījos – vai es to varēšu? Esmu šausmīgi nepašpārliecināta.

– Ko režisors tevī saskatīja?

– Pajautājiet viņam! Vienmēr esmu gribējusi to zināt. Nopietni! Man visi to jautā, un es nevaru atbildēt. Bieži vien to jautāju pati sev – ko gan viņš manī saskatīja?

– Vai viņš bieži dod tev padomus?

– Viņš ir režisors, tāpēc visu laiku saka, kas un kā jādara. Viņš tik atkārto: Tu jau visu man vari, tu jau visu vari! Domāju: Ak, kungs, kāpēc viņš domā, ka es visu varu?

– Kā ir iejusties Lolitas lomā?

– Ļoti interesanti, jo viņa ir meitene, kura rakstura ziņā ir man pretēja. Izrādē nobriedis vīrietis Humberts (lomā Harijs Spanovskis vai Mārtiņš Vilsons) iemīlas tevis attēlotajā Lolitā. Kā ir sastrādāties ar vecākiem un pieredzējušākiem aktieriem?

– Tā ir šausmīgi liela pieredze. No viņiem var ļoti daudz mācīties. Viņi ļoti daudz man palīdz, sniedz visādus padomus – es visu ķeru, grābju un mācos.

– Vai tev kādreiz ir paticis vecāks vīrietis?

– Personiskas dabas jautājums. (Pasmaida.) Paticis? Protams, ir paticis. Parasti jau mazas meitenes ieķeras vecākos vīriešos… Man arī tā bija!

– Vai jau bērnībā sapņoji par aktrises karjeru?

– Banāli, bet tā tas ir. Kad biju maziņa, mamma veda uz izrādēm. Tieši Dailes teātris man bija vistuvākais, un, kad uzzināju, ka Īkstīte tiek iestudēta tieši tur, biju ļoti priecīga. Laikam liktenis tāds! (Pasmaida.) Jā, mans sapnis ir piepildījies, bet tagad jātiecas uz augstākiem mērķiem. Nav forši, ja sapņi tik ātri piepildās. Gribas pacīnīties.

– Kāda biji bērnībā?

– Biju kārtīga meitene, bet brālis bija tas nepaklausīgais. Viņš ir četrus gadus vecāks par mani.

– Nedarbus darīji?

– Mājās uz letes stāvēja divi lati. Gāju pa istabu, ieraudzīju un paņēmu. Pēc tam pagāja divas dienas – un es sāku šausmīgi raudāt. Laikam sirdsapziņa sāka mocīt, un es atdevu tos mammai. Tas liecina par to, cik prātīga es biju. Vēl biju ļoti apaļa meitene.

– Tiešām?

– Jā, līdz piektajai klasei biju īsta apalīte, maza bumbiņa.

– Pirms izrādēm uztraucies?

– Pusstundu pirms izrādes ir uztraukums, bet, kad uzeju uz skatuves, tas pazūd. Beidzas pirmais cēliens, desmit minūtes pirms otrā uznāciena – un atkal ir uztraukums!

– Skolotāji nepukst, ka izrāžu un mēģinājumu dēļ nākas kavēt stundas?

– Viņi attiecas ļoti pozitīvi. Skolas direktors ir ļoti priecīgs, bija ieradies arī uz pirmizrādi. Arī skolotāji ir ļoti pretimnākoši, iesaka, kā ātrāk visu nokārtot. Negatīvu attieksmi neesmu sajutusi.

– Kādas atsauksmes no klasesbiedriem?

– Visi mani atbalsta un priecājas. Tikai aktieri ir teikuši: Nu, ko tu ej uz tiem aktieriem? Tu taču zini, cik tas ir grūti?

– Bieži dzirdi komplimentus?

– Pēdējā laikā ļoti bieži. Gribas, lai tas viss ir balansā, lai kāds pasaka arī ko sliktu. Neesmu pieradusi, ka saka tik daudz labu vārdu. Parasti mulstu un nezinu, ko atbildēt. Vispār esmu kautrīga meitene. Teātris mani ir nedaudz atvēris, bet tik un tā neliela kautrības deva ir palikusi.

– Kā tu sadzīvoji ar trakajiem tīņa gadiem?

– Lolitas vecuma (13, 14 gadu) meitenes ir niķīgas, kašķīgas. Tas saucamais tīņu vecums, kad nepiekrīt vecākiem, runā pretī… Mamma teica, ka es to esot palaidusi garām. Man tāds nav bijis!

– Kā uzturi sevi formā?

– Uz diētām nesēžu! Fiziskā slodze Lolitas mēģinājuma laikā bija pamatīga – no deviņiem rītā līdz divpadsmitiem vakarā bija mēģinājumi, neizejot no teātra. Un tā divu mēnešu garumā. Izrādē ir ļoti daudz horeogrāfijas, tāpēc katru dienu vingrojām, dejojām. Pateicoties tam, tagad esmu daudz vairāk ieinteresēta par fiziskām aktivitātēm. Man pat patīk skolā uz sporta stundu aiziet, kas parasti meitenēm riebjas.

– Kā visu paspēj?

– Visi prasa – kā es šo slodzi varu izturēt! Ja tu dari to, kas tev patīk, tad to nogurumu nejūt vispār. Bet, kad vakarā aizbraucu mājās, ieguļos gultā, – tad pārņem tāds nogurums, ka nevaru vairs pakustēties.

– Vai esi domājusi filmēties arī kino?

– Bija tāda ideja. Biju uz provēm, bet tur nekas nesanāca. Man vairāk patīk teātris. Tā dzīvība, kad cilvēki sēž pretī, kad viss notiek uz vietas, – tas ir mirklis. Nevis filmē un pēc tam saliek kopā.

– Kādi tavi sapņi nākotnei?

– Mana dzīve ir teātris. Zinu, ka tas ir tas, ko gribu darīt. Es nekad mūžā nevarēšu sēdēt birojos, darīt kaut kādus rakstudarbus, kaut ko skaitīt. Man vajag sabiedrību. Darīšu visu, ko varēšu. Ja liktenis nebūs lēmis, tad nebūs… Viss notiek tā, kā tam jānotiek. Un neko tur nevar mainīt.

– Kāda ir ideāla aktrise?

– Es tikai mācos! Nezinu, kas ir vajadzīgs, lai kļūtu par ideālu aktrisi. Man teica, ka es varot nemācīties par aktrisi, ka mani tik un tā pēc vidusskolas beigšanas pieņems Dailes teātrī. Teicu, ka gribu mācīties, lai zinātu visas lietas, kas aktierim ir jāzina.

– Novēlējums jauniešiem?

– Lai jums ir sapnis, mērķis. Dariet kaut ko, nesēdiet mājās un nečinkstiet, ka sapnis nav piepildāms. Labāk dari visu, lai tas piepildās.

Ieva raksta par sevi

Dīvaina? Pavisam noteikti. Mērķi? Ir, jo, ja nezini, ko gribi, dabūsi to, kas paliks pāri! Nevar bez ģimenes un saviem tuvajiem? Banāli, bet fakts! Sabiedrība, jauni cilvēki? Mans lauciņš. Tanci un baļļuki? Kaņešna! Gan jau pāries. Pesimists? Vienkārši labi informēts optimists. Miers? Ir brīži, kad kļūst skumji. Tāpēc es mīlu savu ģimeni un tuvos cilvēkus. Viņi tur rajonu un ir ar mani. Pozitīvas lietas? Sameklēšu, kur tik vajag, tomēr dzīvoju realitātē, tamdēļ bieži vien paliek baisi. A ko? Tāda dzīve.

Interesants info

– Ievas sapņu pilsēta ir Londona. Tur viņa jūtas kā mājās. – Jaunajai aktrisei patīk Šekspīra un Remarka darbi, piemēram, Romeo un Džuljeta, Hamlets. – Bērnībā Ieva bija ļoti paklausīga meitene. – Ievai pēc izskata ļoti patīk aktieris Džordžs Klūnijs. – Aktrise sevi salīdzina ar Mikipeli, Diskopeli. – Ieva neslēpj, ka no ķīmijas un fizikas neko nesaprot. – Ja Ieva nebūtu aktrise, tad gribētu būt žurnāliste.

Ieva Segliņa

Vecums: 16 (1. maijā būs 17) Augums: 1,73 m Horoskops: Vērsis Mācās: Rīgas Hanzas vidusskolas 10. klasē Hobiji: mūzika, literatūra, kino Mīļākā aktrise: Rēzija Kalniņa. Izcila aktrise Teātra pieredze: dalība mūziklā Īkstīte (2003); lomas Dailes teātra izrādēs Petras fon Kantas rūgtās asaras (2003), Spoka sonāte (2005) un tagad – Lolita.

Ko nezinājām par Dailes teātri jeb ieskats aizkulisēs!

Tūdaļ jau latviešu tautas iemīļotais Dailes teātris svinēs savu deviņdesmit gadu ilgo pastāvēšanu, kas teātrim ir liela, cienījama jubileja. Mūsuprāt, šis ir īstais laiks, lai arī jums atklātu teātra aizkulises, ļaujot paviesoties vietā, kas skatītājiem parasti pieejama vien fantāzijām…

TVNET aizraujošā ekskursijā pavadīja Dailes teātra ilggadējs darbinieks – izpilddirektors Ervīns Duka.

Daugavmalā cilvēki nosals! Projektē un būvē divdesmit gadus

Dailes teātra dibinātāji ir tā laika Rīgas Jaunā teātra (RJT) aktieris Eduards Smiļģis un Rainis ar vēl dažiem domubiedriem. Divdesmitajos gados JRT bija pajucis, kas bija laiks jauna teātra dzimšanai. Tiesa, sākotnēji Dailes teātris atradās Lāčplēša ielā (tagadējā JRT vietā), kur arī mitinājās līdz jaunās ēkas pabeigšanai.

Kā stāsta teātra izpilddirektors Ervīns Duka, par teātra atrašanās vietu klīst daudz leģendu, bet viena esot īpaši spilgta:  “Smiļģim tika piedāvāta būvēšanas vieta arī Krastmalā, Strēlnieku laukumā, bet viņš atteicies, uzsverot, ka cilvēki nosalšot, stāvot garajās rindās pie kases Daugavmalā!”

Dailes teātra tapšanai Smiļģis tolaik prasījis naudu Komunistiskajai partijai, kas to arī devusi. “Desmit gadus teātri projektēja un desmit gadus arī cēla. Teātris tika pabeigts 1976. gadā, un pēc gada telpās ievācās teātra darbinieki un trupa,” rēķina Ervīns. “Šo laiku visi ļoti gaidīja!”

Dailes teātri projektējusi maz pētītā latviešu arhitekte Marta Staņa, kura paraugu ņēmusi no tā laika japāņu teātra arhitektūras paraugiem. Iekštelpas gan projektējuši maskavieši, bet būvēja speciālisti no Ļeņingradas. Protams, ēka tikai skaitījās teātrim – juridiski tā teātra pārvaldībā pārgāja neatkarības laikā. Līdz tam saimnieki bija Komunistiskā partija, kas šeit arī vadīja savas sēdes un kongresus. “Tas jau arī labi, jo viņu vajadzībām radītās piebūves mums tagad lieliski kalpo teātrim. Piemēram, radās Mazā zāle ar 200 sēdvietām,” secina Ervīns. “Kamerzāle senāk bija atpūtas telpa, tai līdzās bija arī sakaru telpa, kur varēja sakomunicēt ar Maskavu vai Stabu ielas māju…”

Ceplis” – pēdējo gadu dārgākā izrāde, roku darbs!

Lai izrāde nonāktu līdz skatītājiem, smagi un sarežģīti strādā ap 200 cilvēku, to skaitā 40 aktieru. Viss sākas maketa telpā, kur top dekorācijas. “Kad mākslinieciskā padome ir nolēmusi uzvest lugu, ir atrasts režisors, nodibināta scenogrāfu, kostīmu mākslinieku un, ja vajag, komponistu komanda, tiek radīts skatuves makets, ko pēc tam prezentē vadībai,” stāsta Ervīns. Tas notiek aptuveni divus mēnešus pirms izrādes. Lai gan daudzi teātri jau izmanto digitālo attēlojumu, Dailē saglabājies šis uzskatāmais roku darbs. Dekorācijas ceļš iet caur trīs punktiem: metāla darbnīcas, kur rodas karkass, galdniecība, kur top koka apdare vai citas koka detaļas, un beigās tā tiek nodota apgleznošanas nodaļai.

Kā pēdējo dārgāko iestudējumu Ervīns min Zirņa un Lūsēna kopdarbu, izrādi “Ceplis”, kuras tehniskās izmaksās ir teju 12 000 latu (vidēji izrāde izmaksā 8000). Palūkojoties uz maketu, gribas jautāt – kur tad tā nauda šeit ielikta, jo maketā redzam absolūtu minimālismu un visai neizteiksmīgas dekorācijas. Tomēr Ervīns nosmīn un aicina mūs doties tālāk uz darbnīcas telpām, kur tad arī atbilde kļūst skaidra.

“Dekorāciju apjomi ir milzīgi, kā jau mūsu skatuve, – jāveido visi iekari, platformas, kuras braukā… Pirkām speciāli melno laminēto grīdu. Visām sienām ar rokām tiek veidots speciālais musturs, arī lustras tiek galdniecībā taisītas no koka,” stāsta izpilddirektors, un patiesi, vērojot, kā šeit cilvēki rosās pirms ģenerālmēģinājuma, līdz kuram tobrīd atlikušas dažas dienas, top skaidrs – šajā mūziklā ieguldīts neiedomājami liels un smags darbs!

Starp citu, šogad teātris bija izrēķinājis 2 miljonu budžetu, no kuriem 650 tūkstošus atvēlēja valsts, kas ir aptuveni 30%.

Kas noris teātra divpadsmit stāvos? Milzu skatuves aizkulises.

Rodas mulsums, uzzinot, ka, stāvot uz jumta, tu faktiski atrodies 12. stāvā. “Tas ir tā sauktais skatuves tornis, kas nepieciešams ikvienam teātrim,” stāsta Ervīns. Kā izrādās, lielā skatuve atrodas trešajā stāvā, zem tās ir milzīgs pagrabs, un arī augstumā tā slejas līdz vienpadsmitajam stāvam.

“Mums ir 15 reiz 15 metru liela skatuve, un tikpat dziļa ir aizskatuve, kurā ir milzu pacēlājs – kravas lifts dekorācijām. Kas tik ar liftu nav celts – arī auto, zirgi, kazas…” stāsta Ervīns. “Lai dekorācijas novietotu – nolaižas, bet aizskatuves grīda ar trošu un motoru palīdzību uzbrauc virsū.” Visa skatuve sastāv no 21 gabala, kuri cilājas pēc vajadzības 3 metrus augšup un lejup. Skatuvei ir arī t.s. riņķis un aplis, kas nodrošina grīdas nepieciešamo rotāciju.

Braucot augšā pie skatuves griestiem, ieejam galerijās, kur darbojas mehāniķi, apkalpojot motorus, kas darbina katrs savu dekorāciju stieni. To teātrim ir ap sešdesmit, un tos paceļ un nolaiž ar pogu palīdzību. “Jā, mums ļoti nepieciešama ir digitālā vadība, lai cilvēkiem nav jāskraida, bet tie ir desmit miljoni… Tad arī cilvēki tik daudz nebūtu te jānodarbina.” Kādreiz jau arī gadās kādas tehniskās kļūmes, bet skatītājs jau parasti to nemana – aktieri apspēlē.

Tērpa un vizuālā tēla tapšanas labirintos

Lielu daļu stāvu aizņem viss, kas saistāms ar izrādes tērpiem, rekvizītiem un lomas tēla izveidi. Kad tērpu uzskicē teātra tērpu mākslinieks, to speciāli piegriež un tālāk tas tiek nodots šuvējiem, kuru šeit rosās ka biezs. Ieejot šūšanas telpā, sajūta ir kā atrodoties vidēji lielā šūšanas cehā, kurā pat sarunāties ir pagrūti.

“Principā mums katrā izrādē top savu mākslinieku jauna kolekcija, kuru pēc tam glabājam savās noliktavās. Ārā neko nemetam, pieredze rāda, ka noder,” stāsta Ervīns.

Kad apģērbs ir pašūts un tas der kā uzliets – tas nonāk ģērbēju rokās, kuri tad tālāk ir atbildīgi gan par tā izgludināšanu, gan nogādāšanu pareizajam aktierim precīzajā laikā. Uz katru izrādi vidēji darbojas divi ģērbēji.

Ar apģērbu un apaviem jau viss nebeidzas – tālāk darbs tiek nodots grimētāju un frizieru pārziņā. Ieejot frizētavā, redzam, ka arī šeit pie sienas karājas modes mākslinieku skices parūkām un konkrētām frizūrām, kas ir jādabū gatavas! “Citreiz skatāmies un vien nojaušam, ko mākslinieks ar to ir gribējis teikt, bet nu kopīgiem spēkiem šo vīziju realizējam aktierim uz galvas,” smejas teātra friziere.

Divas stundas pirms izrādes šeit mudžot kā skudru pūznī, jo, ja vakarā izrādes notiek visās trīs zālēs, dažreiz šeit apgrozās līdz pat 40 cilvēkiem.

Aktieru “savējais kaktiņš”

Grimētavas teātrī atrodas vairākos stāvos, tiesa, nodalīts ir sieviešu un vīriešu gals. Ierasti grimētavās aktieri ir pa vairākiem, vien Mirdzai Martinsonei ir sava privātā grimētava. Mums laimējas satikt arī uz vietas teātra dīvu, kura viesmīlīgi mūs aicina ciemos to aplūkot.

Jāsaka, ka NATO remonts, kurš teātrim deva iespēju  restaurēt trešdaļu telpu, t.sk. aktieru grimētavas, ir šo to nozadzis no šo telpu personiskuma. Jā, viss ir tīrs un jauns, bet kaut kā arī pietrūkst… To apstiprina arī Ervīns, stāstot, ka senāk te sienas, spoguļgaldiņi bijuši aplīmēti ar foto un izrāžu plakātiem.

Tālāk mūsu ceļš ved uz centrālo punktu – ziņojumu dēli. “Aktieris, ierodoties darbā, atzīmējas un tad skatās, kas tad šodien notiek. Tepat ir arī rīkojumi, pavēles, plāni… Uz otras sienas svaigākais info no masu medijiem – jūsu ražojumiem!” rāda Ervīns. Šo vietu papildina arī sena vietējā mīļlieta – balts soliņš, kurš pa teātra ēkām ceļojis kopā ar Eduardu Smiļgi.

Aktieriem ir iespēja arī tikt uz teātra jumta, no kura paveras fantastisks skats – tu esi pašā Rīgas sirdī! “Jā, te skatāmies salūtu, iedzeram šampanieti… Ir arī šašliki cepti,” atceras Ervīns.

Kuģu rūmē un Dailes pagraba dzīlēs

No jumta tālāk nonākam teātra visdziļākajā punktā – pagrabā, kur atrodas, Ervīna vārdiem sakot, kuģu rūme. “Esam zem skatuves pie mehānisma, kurš ceļ dekorācijas 3 metrus augšā.

Šī visa sarežģītā tehnika bija speciāls pasūtījums, kas tika izgatavots kuģu rūpnīcā. Darbs bija ilgs, jo īpašs. Ja arī tagad kas salūst, dodamies detaļas meklēt kuģubūves rūpnīcā,” stāsta izpildirektors.  Kā atzīst mūsu ekskursijas vadītājs, pat ja arī būtu miljoni, nez vai sanāktu šo visu tik viegli nomainīt, jo nav pat ideju, kā šos dzelžus aizstāt…