Ieva Segliņa: Mana dzīve ir teātris!

Ieva jau bērnībā zināja, ka vēlas kļūt par aktrisi. Un, lūk, – ja tu to ļoti vēlies, tas piepildās! Kad Džilindžers piedāvāja spēlēt Lolitu, domāju: Ak, kungs, kāpēc viņš domā, ka es to varēšu? atceras aktrise. Bet režisors nekļūdījās, un nu Ieva Segliņa veiksmīgi spēlē titullomu Dailes teātrī – skandalozajā izrādē Lolita.

Kopš režisors Dž. Dž. Džilindžers uzaicināja tevi tēlot galveno lomu skandalozajā izrādē Lolita, tev ir pievērsta pastiprināta uzmanība. Kā jūties? Esmu apjukusi! Vēl nevaru to visu apjēgt. Godīgi – man nepatīk visas tās lielās runāšanas, kur jāatbild uz jautājumiem, it īpaši ļoti personīgiem. Bet kas jādara – jādara. Tas tagad ir mans pienākums.

– Kad iepazinies ar režisoru?

– Kopš trīs gadu vecuma dziedāju bērnu vokālajā studijā Knīpas un knauķi. Divpadsmit gadu vecumā piedalījos muzikālajā bērnu izrādē Īkstīte, kas tika iestudēta Dailes teātri. Tieši Dž. Dž. Džilindžers bija šā iestudējuma režisors. Viņš mani pamanīja un uzaicināja piedalīties savā izrādē Petras fon Kantas rūgtās asaras.

– Atceries to mirkli, kad Džilindžers uzaicināja spēlēt Lolitu?

– To brīdi atceros ļoti labi. (Ievas acis iemirdzas.) Viņš pienāca pie manis un pavisam mierīgi teica: Gatavojies, tu nākamgad spēlēsi Lolitas lomu! Blakus stāvēja aktieris Gints Grāvelis, kurš to visu apstiprināja, teikdams: Jā, jā, viss būs forši! Biju pilnīgā šokā un nezināju, ko teikt. Bet viņš jau arī negaidīja, ka es kaut ko teikšu. Viņš zināja, ka es neteikšu nē. Biju ļoti apjukusi un baidījos – vai es to varēšu? Esmu šausmīgi nepašpārliecināta.

– Ko režisors tevī saskatīja?

– Pajautājiet viņam! Vienmēr esmu gribējusi to zināt. Nopietni! Man visi to jautā, un es nevaru atbildēt. Bieži vien to jautāju pati sev – ko gan viņš manī saskatīja?

– Vai viņš bieži dod tev padomus?

– Viņš ir režisors, tāpēc visu laiku saka, kas un kā jādara. Viņš tik atkārto: Tu jau visu man vari, tu jau visu vari! Domāju: Ak, kungs, kāpēc viņš domā, ka es visu varu?

– Kā ir iejusties Lolitas lomā?

– Ļoti interesanti, jo viņa ir meitene, kura rakstura ziņā ir man pretēja. Izrādē nobriedis vīrietis Humberts (lomā Harijs Spanovskis vai Mārtiņš Vilsons) iemīlas tevis attēlotajā Lolitā. Kā ir sastrādāties ar vecākiem un pieredzējušākiem aktieriem?

– Tā ir šausmīgi liela pieredze. No viņiem var ļoti daudz mācīties. Viņi ļoti daudz man palīdz, sniedz visādus padomus – es visu ķeru, grābju un mācos.

– Vai tev kādreiz ir paticis vecāks vīrietis?

– Personiskas dabas jautājums. (Pasmaida.) Paticis? Protams, ir paticis. Parasti jau mazas meitenes ieķeras vecākos vīriešos… Man arī tā bija!

– Vai jau bērnībā sapņoji par aktrises karjeru?

– Banāli, bet tā tas ir. Kad biju maziņa, mamma veda uz izrādēm. Tieši Dailes teātris man bija vistuvākais, un, kad uzzināju, ka Īkstīte tiek iestudēta tieši tur, biju ļoti priecīga. Laikam liktenis tāds! (Pasmaida.) Jā, mans sapnis ir piepildījies, bet tagad jātiecas uz augstākiem mērķiem. Nav forši, ja sapņi tik ātri piepildās. Gribas pacīnīties.

– Kāda biji bērnībā?

– Biju kārtīga meitene, bet brālis bija tas nepaklausīgais. Viņš ir četrus gadus vecāks par mani.

– Nedarbus darīji?

– Mājās uz letes stāvēja divi lati. Gāju pa istabu, ieraudzīju un paņēmu. Pēc tam pagāja divas dienas – un es sāku šausmīgi raudāt. Laikam sirdsapziņa sāka mocīt, un es atdevu tos mammai. Tas liecina par to, cik prātīga es biju. Vēl biju ļoti apaļa meitene.

– Tiešām?

– Jā, līdz piektajai klasei biju īsta apalīte, maza bumbiņa.

– Pirms izrādēm uztraucies?

– Pusstundu pirms izrādes ir uztraukums, bet, kad uzeju uz skatuves, tas pazūd. Beidzas pirmais cēliens, desmit minūtes pirms otrā uznāciena – un atkal ir uztraukums!

– Skolotāji nepukst, ka izrāžu un mēģinājumu dēļ nākas kavēt stundas?

– Viņi attiecas ļoti pozitīvi. Skolas direktors ir ļoti priecīgs, bija ieradies arī uz pirmizrādi. Arī skolotāji ir ļoti pretimnākoši, iesaka, kā ātrāk visu nokārtot. Negatīvu attieksmi neesmu sajutusi.

– Kādas atsauksmes no klasesbiedriem?

– Visi mani atbalsta un priecājas. Tikai aktieri ir teikuši: Nu, ko tu ej uz tiem aktieriem? Tu taču zini, cik tas ir grūti?

– Bieži dzirdi komplimentus?

– Pēdējā laikā ļoti bieži. Gribas, lai tas viss ir balansā, lai kāds pasaka arī ko sliktu. Neesmu pieradusi, ka saka tik daudz labu vārdu. Parasti mulstu un nezinu, ko atbildēt. Vispār esmu kautrīga meitene. Teātris mani ir nedaudz atvēris, bet tik un tā neliela kautrības deva ir palikusi.

– Kā tu sadzīvoji ar trakajiem tīņa gadiem?

– Lolitas vecuma (13, 14 gadu) meitenes ir niķīgas, kašķīgas. Tas saucamais tīņu vecums, kad nepiekrīt vecākiem, runā pretī… Mamma teica, ka es to esot palaidusi garām. Man tāds nav bijis!

– Kā uzturi sevi formā?

– Uz diētām nesēžu! Fiziskā slodze Lolitas mēģinājuma laikā bija pamatīga – no deviņiem rītā līdz divpadsmitiem vakarā bija mēģinājumi, neizejot no teātra. Un tā divu mēnešu garumā. Izrādē ir ļoti daudz horeogrāfijas, tāpēc katru dienu vingrojām, dejojām. Pateicoties tam, tagad esmu daudz vairāk ieinteresēta par fiziskām aktivitātēm. Man pat patīk skolā uz sporta stundu aiziet, kas parasti meitenēm riebjas.

– Kā visu paspēj?

– Visi prasa – kā es šo slodzi varu izturēt! Ja tu dari to, kas tev patīk, tad to nogurumu nejūt vispār. Bet, kad vakarā aizbraucu mājās, ieguļos gultā, – tad pārņem tāds nogurums, ka nevaru vairs pakustēties.

– Vai esi domājusi filmēties arī kino?

– Bija tāda ideja. Biju uz provēm, bet tur nekas nesanāca. Man vairāk patīk teātris. Tā dzīvība, kad cilvēki sēž pretī, kad viss notiek uz vietas, – tas ir mirklis. Nevis filmē un pēc tam saliek kopā.

– Kādi tavi sapņi nākotnei?

– Mana dzīve ir teātris. Zinu, ka tas ir tas, ko gribu darīt. Es nekad mūžā nevarēšu sēdēt birojos, darīt kaut kādus rakstudarbus, kaut ko skaitīt. Man vajag sabiedrību. Darīšu visu, ko varēšu. Ja liktenis nebūs lēmis, tad nebūs… Viss notiek tā, kā tam jānotiek. Un neko tur nevar mainīt.

– Kāda ir ideāla aktrise?

– Es tikai mācos! Nezinu, kas ir vajadzīgs, lai kļūtu par ideālu aktrisi. Man teica, ka es varot nemācīties par aktrisi, ka mani tik un tā pēc vidusskolas beigšanas pieņems Dailes teātrī. Teicu, ka gribu mācīties, lai zinātu visas lietas, kas aktierim ir jāzina.

– Novēlējums jauniešiem?

– Lai jums ir sapnis, mērķis. Dariet kaut ko, nesēdiet mājās un nečinkstiet, ka sapnis nav piepildāms. Labāk dari visu, lai tas piepildās.

Ieva raksta par sevi

Dīvaina? Pavisam noteikti. Mērķi? Ir, jo, ja nezini, ko gribi, dabūsi to, kas paliks pāri! Nevar bez ģimenes un saviem tuvajiem? Banāli, bet fakts! Sabiedrība, jauni cilvēki? Mans lauciņš. Tanci un baļļuki? Kaņešna! Gan jau pāries. Pesimists? Vienkārši labi informēts optimists. Miers? Ir brīži, kad kļūst skumji. Tāpēc es mīlu savu ģimeni un tuvos cilvēkus. Viņi tur rajonu un ir ar mani. Pozitīvas lietas? Sameklēšu, kur tik vajag, tomēr dzīvoju realitātē, tamdēļ bieži vien paliek baisi. A ko? Tāda dzīve.

Interesants info

– Ievas sapņu pilsēta ir Londona. Tur viņa jūtas kā mājās. – Jaunajai aktrisei patīk Šekspīra un Remarka darbi, piemēram, Romeo un Džuljeta, Hamlets. – Bērnībā Ieva bija ļoti paklausīga meitene. – Ievai pēc izskata ļoti patīk aktieris Džordžs Klūnijs. – Aktrise sevi salīdzina ar Mikipeli, Diskopeli. – Ieva neslēpj, ka no ķīmijas un fizikas neko nesaprot. – Ja Ieva nebūtu aktrise, tad gribētu būt žurnāliste.

Ieva Segliņa

Vecums: 16 (1. maijā būs 17) Augums: 1,73 m Horoskops: Vērsis Mācās: Rīgas Hanzas vidusskolas 10. klasē Hobiji: mūzika, literatūra, kino Mīļākā aktrise: Rēzija Kalniņa. Izcila aktrise Teātra pieredze: dalība mūziklā Īkstīte (2003); lomas Dailes teātra izrādēs Petras fon Kantas rūgtās asaras (2003), Spoka sonāte (2005) un tagad – Lolita.